Sapratu, ka filozofiju, pie kuras pēdējā laikā cenšos pieturēties, vajag vēl vairāk pastiprināt. Es par to, ka ne tikai par otro "Skaņu Meža" dienu neesmu pabeidzis rakstīt. Ne tikai par seno braucienu uz Rīgu neesmu nopublicējis. Es pat par pagājušā "Skaņu Meža" finālu nepaspēju uzrakstīt, jo toreiz aizbraucu uz Ameriku.
Tāpēc par Turciju asinis pa degunu gāžas, bet viss ir jāpabeidz, kamēr neesmu atkal kaut kur aizbraucis, un arī detaļas atmiņā vēl svaigas. Būtu te baseins – sarakstītu visu ar lielāko prieku, tik ļoti tas mani tonizē. Bet ceru, ka arī tāpat pieveikšu.
Tālāk laikam lēkšu pāri lieliem gabaliem – nav par ko īpaši rakstīt. Pēc tam, kad bijām nomazgājuši traukus, devāmies turp, kurp veda ceļš, tas ir, uz augšu. Tas, ka apvidus šeit ir paugurains, pēc taustes bija skaidrs jau pagājušajā naktī, bet nu radās iespēja par to pārliecināties savām acīm.
Ņemiet vērā, ka fotogrāfijas es uzņēmu ar savu ultrakompakto kameru, ar vienu roku, kustībā, bieži vien riskējot ar dzīvību. Jūs esat kādreiz braukuši ar velosipēdu ātrāk par 50 km/h? Bet brauciena laikā mums tikai ar to vien bija jānodarbojas. Apstāšanās tam netika paredzēta. Tiesa, to kompensēja bieža nulles ātruma izmantošana kalnu (jeb pauguru) iekarošanai – proti, nokāpšana no velosipēda un tipināšana kājām. Tas, protams, ir mazliet nosodāmi no sportiskā viedokļa, bet reti kurš spēj ar kravu rāpties stāvos kāpumos pa 80 km dienā veselas nedēļas garumā.
Kas attiecas uz avotiem, mēs no tiem ūdeni smelt nobijāmies. Laikam jau velti, jo ūdens pudelēs ir zināms ļaunums no ekoloģijas un veselā saprāta viedokļa. Starp citu, uzrakstu "buket doğan" man tā arī neizdevās iztulkot. Burtiski – kaut kas līdzīgs "piedzima pušķis". Es te pajautāju, redzēsim, varbūt kaut kas atklāsies.
Vispār jāsaka, ka provincē (un ne tikai) turki labprāt pārvietojas ar visādiem lūžņiem, tostarp arī padomju ražojuma. Redzējām mēs arī "Ņivu", nu gan jau paši pārliecināsieties pēc dažiem rakstiem.
Šito pašu puķīšu Turcijā izrādījās ka biezs. Vispār Turcijas nacionālais simbols ir tulpe. Vai tam ir kāda saistība ar šiem augiem, es, kā pilnīgs profāns bioloģijā, nevaru pateikt. Laikam vērts izmēģināt laimi tādā resursā kā https://web.archive.org/web/20090627022009/https://explainthisimage.com/, lai gan konkrēti tajā specializējas uz kurioziem.
Elitārs dzīvojamais komplekss, hehe
Te cilvēki uzdod likumsakarīgu jautājumu: kā tad tur Turcijā ir ar laikapstākļiem. Ar laikapstākļiem Turcijā ir tīri tā neko. Kā jau rakstīju, pavasarī braukt ir daudz labāk nekā vasarā pa karstumu. Vienīgais mīnuss – lietus tomēr nedaudz vairāk, un vakaros mēdz būt pavēss. Es biju uzvilcis nanojaku, un to man varēja manīt. Kas attiecas uz temperatūru, tad mani līdzgaitnieki nez kāpēc optimistiski uzskatīja, ka būs gluži silts, ap 18-20 grādiem. Es gan pārbaudīju tīklā un orientējos vairāk uz 15. Bet Ščukins statistikai neuzticas. Kā viņš ar tik skeptisku attieksmi pret zinātniskām metodēm pats ir zinātnieks, man nav īsti skaidrs. Bet varbūt tas arī ir iemesls – pārliecinājās, ka zinātnē visi tieši tāpat melo un liekuļo, kā visur citur. Jebkurā gadījumā reāli sanāca kaut kas pa vidu – no 15, kad lietus, līdz 22 Stambulā. Gismeteo un mans mīļais smhi.se solīja mākoņainību un lietutiņu vietām, kā arī vēju. Tas mums pamatīgi pabojāja visu prieku – par ko jūs izlasīsiet nākamajās daļās.
Suns, viens no pirmajiem sastaptajiem. Te jāpavēsta interesanti fakti. Pirmkārt, suņi Turcijā visi ir ļoti līdzīgi – tie, lai gan ir krancīši, nepārprotami ir vienas ganu šķirnes, ko labi var redzēt, kad sastopi aitu ganāmpulkus ar ganu – ne pārāk reta parādība. Otrkārt, suņi parasti ir ļoti flegmatiski, turklāt no velosipēdiem baidās. Lai arī rej, tuvu parasti nenāk. Es no suņiem īpaši nebaidos, tāpēc man tā nebija problēma, bet kādu citu tie gan pamatīgi sasprindzināja.
Treškārt, gar ceļu uz daudzstāvenēm kalnā stiepās caurules. Tam gan nav nekāda sakara ar suņiem, bet tomēr. Līdzgaitnieki nosprieda, ka tā ir kanalizācija, bet ar tādu pašu panākumu tas varēja būt arī ūdensvads. Nolaist jau var arī pa tiešo jūrā, turki, lai arī diženas civilizācijas mantinieki, nav nekādi uz ekoloģiju un kārtību ķertie eiropieši.
Mēs, starp citu, beigu beigās tikām līdz kalna virsotnei. Tur atradās maza jauka pilsētiņa, kādu mums ceļā trāpījās ne mazums. Šī it kā saucas Edindžika (Edincik). "C" turku valodā parasti tiek lasīts kā "dž".
Es jau arī Ataturku saucu par pašā, tā kā lūk jums kultūras programma šodienai:
Pašā (tur. paşa, osm. پاشا — paşa) — augsts tituls Osmaņu impērijas politiskajā sistēmā. Tas ir saīsinājums no titula padišahs, ko izmantoja Osmaņu sultāni.
Par pašām parasti dēvēja gubernatorus vai ģenerāļus. Kā goda tituls "pašā" ir aptuveni vienlīdzīgs "seram" vai "kungam". Tikai osmaņu sultāns Turcijā un (deleģējot) hedīvs Ēģiptē varēja piešķirt pašā titulu. Sākotnēji titulu izmantoja vienīgi karavadoņiem, bet vēlāk tas devalvējās un varēja tikt piemērots jebkurai augsta ranga amatpersonai vai vispār nepiederīgai personai, kas izpelnījusies šādu godu. Augstāk par pašām atradās hedīvi un vezīri, bet zemāk — beji.
Bejs, starp citu, tagadējā turku valodā ir vienkārši pieklājīga uzruna, kaut kas līdzīgs "san" japāņu valodā. Tiek lietots šādi: "Ahmed-bej".
Un kurš saka, ka Latvijā ir postaža, bet Turcijā plaukums? (Tas ir akmens velobiedru lauciņā)
Lūk, jums vēl mazliet kultūras programmas uz atvadām.
Mihails Ļermontovs (1838?)
- Ardievu, nemazgātā Krievija,
- Vergu zeme, kungu zeme,
- Un jūs, zilie mundieri,
- Un tu, tiem pakļautā tauta.
- Vergu zeme, kungu zeme,
- Varbūt aiz Kaukāza sienas
- Es paslēpšos no tavām pašām,
- No to visu redzošās acs,
- No to visu dzirdošajām ausīm.
- Es paslēpšos no tavām pašām,
Tas man tāpat vien, jo tur ir vārds "pašā". Man, jo tālāk dzīvoju, jo mazāk Krievija patīk – pārāk mežonīga un aziātiska valsts. Es, par laimi, pārtraucu lasīt Apaču un Goblinu, toties sāku lasīt Verbicki, bet viņš mūžīgi tādā garā izsakās, tikai simtkārt asāk un ļaunāk. Slikta ietekme, tomēr. Ko lai dara – es labprātāk skatītos "Euronews" par savu mīļo Eiropu, bet sasodītais livestation.com jau sen to krieviski vairs nerāda, un kabeļtelevīzijas man nav.
Kāds tam sakars ar Turciju? Nu kaut vai tāds, ka Turcija, kuru daudzi zīmē kā mežonīgu un briesmīgu, ir daudz civilizētāka par Krieviju. Bet Eiropas Savienībā es to tik un tā nelaistu, ja tā būtu mana vaļa.